Kas attiecas uz izklaidēm, tad vakarā kempingā mēs spēlējām kārtis. Amerikāņi, vismaz tie, ar kuriem man sanāca komunicēt, mīl galda spēles, tostarp kāršu. Pie tam ir daudz kāršu spēļu ar nestandarta kavu, tas ir, tādu, kas izgatavota (un nopirkta) speciāli vienai spēlei. Bet mums bija pavisam kolekcijas kava no Vācijas, ar fantāzijas stila bildītēm. Tā bija paredzēta spēlei Wizard – vienīgajai, ko es atcerējos un vēlāk pat spēlēju Latvijā. Spēles noteikumi ir vikipēdijā, parastā kava arī derēs, bet ar dažām modifikācijām.
Tā kā manas fotogrāfijas ir beigušās, es jums bāzīšu tās no flikra (flickr), lai gan tur tās ir pārāk smukas, tādas vietas Viskonsinā es pats neredzēju. Lai gan, varbūt savu lomu spēlē visa šī HDR čītošana. Dzīvē jau viss ir blāvāks.
Tālāk sekos kaut kādu raibu faktu apkopojums, kurus salīmēt kopā man nesanāk.
- Iespaidoja gāzes apgaismes lampa – spīd ļoti spilgti, vienkārši ofigeti spilgti. Iepriekš tādas nebiju redzējis, lai gan mums jau droši vien tādas arī ir. Ar to kārtis spēlēt var droši arī pēc saulrieta – gandrīz nekādu neērtību nav.
- Ēdiens tiek glabāts kūleros. Kūlers – tā ir termoizolēta, ūdensnecaurlaidīga plastmasas kaste, kurā pirms izbraukšanas no mājām ieber ledu, lai iekšā būtu auksts visa kempingā pavadītā atpūtas laika garumā. Beigās ledus pārvēršas ūdenī, bet tas nav nekas traks, jo to var izliet, atverot speciālu krāniņu kūlera apakšā.
- Vēl spēlējām spēli, kur ar striķīti sasietas bumbiņas jāmet tā, lai tās uzkārtos uz šķēršiem. Vēlams pie tam nosist pretinieka bumbiņas, kas tur jau karājas.
- Visi kempingā klātesošie ierakstījās reģistrā – lielais brālis nesnauž!
Vēl jāpastāsta par cunami tornādo, kas Viskonsinā nebūt nav retums. Tornādo – lieta nepatīkama, vienā mierā norauj māju jumtus vai apgāž mašīnas. Tāpēc visi pagrabi štatā ir projektēti tā, lai izturētu šīs dabas parādības uzbrukumu. Bet, ja tu atrodies ārpus dzimtajām sienām, netālu noteikti jābūt patvertnei. Kempingā patvertnes lomu spēlē tualete, kuras dzelzsbetona sienas drīzāk atgādina padomju bumbu patvertnes. Un lai tu laicīgi uzķertu, ka tuvojas vētra, jebkuras radio un telepārraides var tikt pārtrauktas ar ārkārtas paziņojumu, kas arī diezgan bieži notiek. Skan tas psihodēliski: sākumā garš elektronisks čīkstiens, kas atgādina aizvēsturiska modema skaņu, bet pēc tam robotizēts diktors stāsta, kādās grāfistēs gaidāma kataklizma. Pie tam ir pat īpašs radiokanāls, kur caurām dienām tikai par nelāgo laiku vien runā. Ir dažādi bīstamības līmeņi: Tornado Watch ir tad, kad tornādo var rasties, bet Tornado Warning – kad jau ir radies, lai gan varbūt arī nevienam nekaitēs. Skaidrs, ka klausīties tādu kanālu obligāti vajag pa speciālu radio, kas derīgs tikai šādām pārraidēm, jo kā gan citādi nabaga uztvērēju ražotāji uz jums nopelnīs.
Pārējos visu šo fotogrāfiju autora darbus arī ir vērts apskatīties
Pa dienu laiks bija labs, tornādo nemanīja, tāpēc mēs gājām pastaigāties pa taku. Kempings – tā amerikāņu vidū ir populāra nodarbe, tāpēc mežos parasti ir treili, tas ir, takas haikingam jeb staigāšanai. Kad mēs līdz tai tikām, izrādījās, ka takas sākumā stāv zīme: “Suņiem aizliegts”, nācās zvanīt, lai savāc suni vārdā Megija, kura līdz tam gāja ar mums. Lūk, tāds lūk atkal totalitārisms, jau ne pirmo reizi ASV, kā jūs atceraties. Un kur tad ir tā slavētā brīvība? Taka bija neliela un akurāta, bet neseno plūdu dēļ mums vienalga nācās šad un tad bradāt pa peļķēm. Pie tam Dens (amerikānis) kāpa tieši tajās iekšā, kā tanks, kas mani mazliet izbrīnīja. Pēc tam viņš mums stāstīja, kā jaunībā nodarbojies ar haikingu un pāris mēnešu laikā ar kājām nogājis vairāk nekā tūkstoti kilometru. Te es iedomājos, ka Dena sandales drīzāk ir haikinga un ūdens tām nav briesmīgs.
Vakarā programmā bija jābūt sarunām pie ugunskura, bet ritēja tās kaut kā gausi, un turklāt vēl krieviski. Nabaga amerikāņi – kā viņi vispār dzīvo krievu ielenkumā. Lai gan, krievu meiteņu vīri jau ir pieraduši. Pat nezinu, ko vēl tādu uzrakstīt par kempingu. Ja nu vienīgi par to, kā profesionāla fotogrāfe Saša bildēja ar vienreizlietojamo fočiku no lielveikala. Galvenais - neiespringt. Toties viņas vīram vārdā Lī, sporta makšķerēšanas cienītājam, iepatikās mans vārds – vienīgais no krievu vārdiem, ko Saša viņam piedāvāja bērnam.
![]()
HDR, tas, protams, ir čītošana, tāpēc šeit skatāmies klasiku
O, vēl atcerējos. Ļenas vīrs Brendons stāstīja man par mājaslapu www.youvebeenleftbehind.com. To dibināja kristiešu fanātiķi, kuri izdomājuši ārkārtīgi apšaubāmu biznesa projektu. Viņi deklarē, ka vienā jaukā brīdī (pēc Kristus otrās atnākšanas vai kaut kā tā), kad visi taisnīgie pacelsies debesīs, uz zemes paliks mocīties viņu radinieki, kuriem nav tik ļoti paveicies. Un lapa ir paredzēta tam, lai nosūtītu šiem radiniekiem un draugiem vēstules vai testamentus. Angļu valodā pat ir speciāls izteiciens šādām sistēmām – dead man’s switch, tas ir, mehānisms, kas sāk darboties pēc operatora nāves.
Arī treils no Ketlmoreinas, bet cits. Pārējās fotogrāfijas no seta arī nav sliktas.
Vispār baigi piegriezušies idioti, kuri truli apgalvo, ka angļu valoda ir “nabadzīga”, vai “nabadzīgāka par krievu”. Lai sākumā objektīvi nodefinē terminu “nabadzīgāka”, un tad pamācās angļu valodu kādus desmit gadus, tad lai arī ver vaļā muti. Jebkurā gadījumā, ceru, ka maniem lasītājiem nav nepieciešamības skaidrot, ka augstāk aprakstītā mājaslapa ir pretrunā kristīgajām vērtībām, ož pēc krāpniecības un, ja man ir ļauts izmantot tik apšaubāmu izteicienu, kopumā ir amorāla.
Vēl jāpastāsta par tārpiem. Pēc lietus un pērkona negaisa vakarā tie kā salīda ārā – Ļena pat sabijās. Es personīgi no tārpiem, čūskām un vardēm absolūti nebaidos – varu paņemt rokās, bet to gaļu tā vispār būtu priecīgs nogaršot. Taču Ļenu šausmīgi nobijināja fakts, ka tārpi nebija parasti, bet tādi, kas lec virsū cilvēkiem. Starp nometnē esošajiem neviens par ko tādu nebija dzirdējis. Tā nu mēs ar Brendonu staigājām un brīnījāmies – kādā gan brīnumainā veidā tārps kustas ar tādu vājprātīgu ātrumu. Tikko sajuta vibrāciju, uzreiz: viens – un nav vairs, ieracies zemē. Par lēkājošajiem es pajokoju, tie viņi Ļenai tādi - bailēm lielas acis.
Jāsaka, ka visādu kustoņu un augu Viskonsinas mežos ir pilnum pilns – daba ir labi saglabājusies, daļēji pateicoties arī tūrismam. Āpsis, kā jau teicu, ir štata simbols. Par jenotu miskastē arī rakstīju. Putniņu un kukaiņu netrūkst – čivina uz nebēdu, traucē gulēt. Un vēl es pirmo reizi savā saprātīgajā mūžā ieraudzīju jāņtārpiņus – kruti iededzina, neko nevar teikt. Meži Viskonsinā ir kaut kādi lapkoku bagātāki nekā pie mums, vismaz man tā likās. Pārējā ziņā – klimats ir nedaudz siltāks, tāpēc arī daba ir nedaudz bagātīgāka, lai gan ir līdzīga. Piemēram, pa ceļam uz taku mēs sastapām bruņurupuci, turklāt nemaz ne tik maziņu – kādus 30 centimetrus garu. Latvijā, kā es vēlāk uzzināju, bruņurupuči dabā it kā arī esot, bet neviens tos nav redzējis.
Iekš flickr ir tik daudz skaistu bilžu, ka es nekad neapstāšos